Ikviena dārznieka sirds sāk pukstēt straujāk un acīs iemirdzas uguntiņa, ja, rokot dārzu vai siltumnīcu, augsnē pavīd sliekas slaidais rumpis. Pat nezinot zooloģijas pamatus, intuitīvi saprotam, ka šīs radības veic jaudīgu un fantastisku darbu augsnes un mūsu sirdsmiera labā, pārspējot pat vismodernāko traktortehniku. Jau pirms 130 gadiem angļu dabas pētnieks Čārlzs Darvins paziņoja, ka sliekas ir viens no dabai un cilvēcei vērtīgākajiem dzīvniekiem. Tad kāpēc gan nedot iespēju tām kļūt par mūsu mājdzīvniekiem? Nerej, neņaud, nekož, uz galda nelien, pa kājām nemaisās, tik jāpabaro, jāparušina, jānodrošina ar siltumu, mitrumu un gaisu, un pēc zināma laika jāsavāc biohumuss jeb vermikomposts. Vizuāli tas izskatās kā melnzeme un tam atšķirībā no kūtsmēsliem nepiemīt smaka.
Biohumuss ir slieku radīts un izvadīts organiskais mēslojums jeb izkārnījumi. Šis koncentrētais mēslojums bagātīgi satur augiem nepieciešamās barības vielas, mikroelementu kompleksu, fermentus, augsnes antibiotikas, vitamīnus, augu augšanas un attīstības hormonus, kā arī novērš augsnes sablīvēšanos un uztur gaisa caurlaidību. Biohumuss var būt pat līdz 1000 reizēm mikrobioloģiski aktīvāks nekā kūtsmēsli un tā lietošana palielina ražu līdz 25%. Atšķirībā no satrūdējušiem kūtsmēsliem, tas nesatur nezāļu sēklas un kaitēkļu oliņas. Liekas neticami, ka šādu brīnumu līdzekli sliekas mums var saražot gan dzīvoklī pilsētas centrā (mēslojumu pēc tam izmantojot mazdārziņā, balkona vai palodžu dārziņā vai dāvinot radiem laukos), gan kārtīgā lauku mājā. Saimniekam nepieciešama vien vēlme, uzcītība un neliels tehniskais nodrošinājums. Turklāt biohumusa iegūšana iet roku rokā ar zaļu dzīvesveidu, kad pārtikas atkritumus, kas vidēji katrā mājsaimniecībā veido gandrīz pusi no visiem atkritumiem, neizmetam urnā, bet dodam tiem iespēju nokļūt atpakaļ dabā. Turklāt paši no tā gūstam milzu labumu – izpaliek naudas tēriņi par minerālmēsliem, ar ko citādi nāktos mēslot savas siltumnīcas un mazdārziņus, kā arī varam lieliski izmantot šī mēslojuma superspējas. Ne velti piesaucu “mazdārziņus”, jo kā atzīst vairāki humusa ražotāji, saimniekam ir jābūt ļoti turīgam, lai, piemēram, lielos dārzeņu laukos zem katras kultūras iestrādātu humusu. Savā saimniecībā, audzējot dārzeņus, šo burvju mēslojumu arī neizmantoju visur, taču pavisam noteikti, stādot zemenes, tomātus, gurķus un ķirbjus – zem katra dēsta bedrītē ielieku riekšavu labi samitrināta humusa.
Kādas sliekas izvēlēties un kā pie tām tikt?
Slieku sugu ir ļoti daudz. Lai iesācējam lietas nesarežģītu, Latvijas Slieku audzētāju asociācijas (LSAA) valdes loceklis Larsens Pulturs iesaka sākt ar Sarkanajām Kalifornijas sliekām. Tās var iegādāties LSAA mītnē Mālpilī. Kilograms slieku maksā 20 eur, un ar šādu apjomu iesākumam ir gana. Taču, kā atzīst vides žurnāliste un SIA “Rīgas meži” projektu vadītāja Anitra Tooma, kas slieku kompostu savās mājās iegūst jau vairāk kā desmit gadus, ļoti labi var izmantot arī parastās dārza sliekas. Tādējādi izpaliek finansiāli ieguldījumi (vajadzīga vien sūdu čupa draugu vai radu saimniecībā), un vieglāks ir slieku pārziemošanas process. Kalifornijas sliekas mīl lielāku siltumu. Ja temperatūra pazeminās līdz 10–15 oC, tās pārstāj vairoties, pie 5–7 oC pārtrauc uzņemt barību, bet pie 0 oC iet bojā. Optimālā slieku augšanas temperatūra ir 20–30 oC. Tiesa, dārza sliekas organikas pārstrādi veiks krietni lēnāk, taču mājas apstākļos par ražošanas apjomiem un jaudām neviens nedomā.
Gluži tāpat kā pērkot jebkuru preci, arī slieku iegādes procesā ir savi zemūdens akmeņi. Vispirms janoskaidro, ar ko potenciālais pārdevējs baro savas sliekas. Ja savas sliekas plānots barot ar zāli, pārtikas (augļu, dārzeņu) atkritumiem, tādai pat vai ļoti līdzīgai ēdienkartei vajadzētu būt arī no pārdevēja puses. Gadījumā, ja par barību izmantotais organiskais substrāts būtiski atšķiras (piemēram, no pārdevēja puses sliekas tiek barotas ar liellopu mēsliem), mūsu pārtikas atliekas sliekas neēdīs, sāks bēgt un nomirs badā. Ļoti ieteicams sliekas iegādāties speciāli sagatavotās kastītēs, kas satur sliekām pierasto vidi – biohumusu un pārtiku. Mums taču arī uz jaunām mājām gribas ņemt līdzi savu sedziņu un mīļāko kafijas krūzi, vai ne? Pirms slieku pirkšanas lietderīgi vizuāli novērtēt kastes saturu – vislabāk, ja tajā redzamas gan lielās un mazās sliekas, gan to kokoni. Kokonu esamība ir ļoti laba, jo mazās slieciņas, kad tās izšķilsies, būs viegli pieradināt pie jaunajiem apstākļiem un jaunās barības.
Ko sliekām celt galdā?
Sliekas var barot divējādi - ar kūtsmēsliem vai augu izcelsmes virtuves atliekām. Augstvērtīgāku biohumusu iegūst, sliekām pārstrādājot liellopu kūtsmēslus (mājputnu mēslus gan sliekām dot nedrīkst), kuriem līdz 25% piejaukti dārzeņi un augļi. Sliekām dodot liellopu kūtsmēslus, tie obligāti jānotur. Vispiemērotākie ir 6 mēnešus līdz 2 gadus veci kūtsmēsli. Nenoturēti kūtsmēsli mikroorganismu aktīvās darbības rezultātā sakarst, intensīvi izdala kodīgu gāzi amonjaku, kas sliekām diemžēl ir nāvējoši. Savukārt lietojot mēslus, kas vecāki par 2 gadiem, tiks būtiski samazināta biohumusa uzturvērtība.
Savukārt kompostējot visu, kam ir augu valsts izcelsme, slieku kastē liek dažādu dārzeņu un augļu mizas un atgriezumus, kafijas un tējas biezumus, pieslaucītas papīra salvetes, sasmalcinātas olu čaumalas, kožu bojātus beramos produktus, sapelējušu maizi. Piemēram, sabojājušos putru Anitra Tooma iesaka sajaukt ar kūdru, lai tā nebūtu pārlieku slapja. Tāpat kastē var likt sasmalcinātu zāli (tikai ne svaigi pļautu; tai vismaz 2 nedēļas jānostāvas), lapas, dārzeņu lakstus. Sliekām negaršo, bet nelielos daudzumos tās spēj paciest citrusaugļus, ananasus, sīpolus, ķiplokus un ingveru. Sliekām nedrīkst dot kaulus, gaļu, piena un zivju produktus, kaķu un suņu izkārnījumus, eļļu un taukus, sāli, alkoholu un barību, kurai klāt asas garšvielas (tai skaitā marinējumus).
Uzcelt sliekām māju
Ir vairākas slieku komposta iegūšanas metodes. Piemājas saimniecību vajadzībām un ražošanai nelielos apjomos vispiemērotākā ir kastes metode. Par kasti var izmatot jebkuru toveri, trauku, spaini (optimālais dziļums 20 cm) ar vāku un paliktni. Kā stāsta Anitra Tooma, iesākumam jāsagādā divas kastes un to pamatnē ar lodāmuru jāizkausē caurumi liekā mitruma notecēšanai un tam, lai sliekas varētu nokļūt augšējā kastē, kad tas būs nepieciešams. Plastsmasas kastes ar caurumiem ir nopērkamas arī saimniecības preču veikalā. Ja caurumi ir pārāk lieli, kastes dibenā jāieklāj sacaurumota plēve. Anitra Tooma iesaka kastes apakšā iebērt kūdru, kā arī ar to pārkaisīt virtuves atliekas. Kastē pamazām liek virtuves atliekas, ievieto sliekas, apklāj ar kartonu un uzliek traukam vāku. Kad pirmā kaste ar pārtikas atliekām ir piepildīta pilna, virsū tiek likta otra kaste. Sliekām izbeidzoties barībai, tās pārvietojas jaunās barības meklējumos, respektīvi, uz augšējo kasti. Kad izskatās, ka teju visas sliekas apakšējo kasti ir pametušas, biohumusu no kastes var izgāzt un likt virsū jaunu kasti. Kaste no sliekām teju pilnībā atbrīvojas 3-4 mēnešu laikā. Ļoti svarīgi ir vizuāli novērtēt slieku daudzumu kastē. Ja slieku tajā kļūst pārāk daudz, samazinās to vairošanās. Optimālais slieku blīvums biohumusa ražošanai ir 3 kg uz m2. Piemēram, ja kastes izmērs ir 40cm x 60cm, vajadzīgais slieku daudzums šajā gadījumā ir 0,72 kg. Ja sliekas savairojas par daudz, jāveic to pārdalīšana un jāveido jaunas kastes. Visvienkāršākā metode ir slieku fiziska pārcelšana kopā ar biohumusu.
Ja ir pieejamas lielākas telpas (kūts, ferma, angārs), var izmantot tā saucamo stirpas metode. Šajā gadījumā sliekas, to pārtika un gatavais biohumuss atrodas uz grīdas (parasti betona). Tiek veidotas tādas kā vagas (augstums ap 0,5 m, platums 1-1,5 m). Vienā pusē pakāpeniski no sāna tiek likta barība, no otras puses pakāpeniski plānā slānī tiek noņemts biohumuss.
Slieku labturības vaļi – siltums, mitrums un gaiss
Ne tikai ziemā, bet arī vasarā slieku kastes būtu vēlams turēt telpās - saimniecības ēkā, kūtī, šķūnī, garāžā, pagrabā. Tādējādi vēsākā laikā būs iespējams nodrošināt siltāku vidi, un karstumā samazināt diennakts temperatūras svārstības. Uz ziemu var rīkoties divējādi – sliekas ieziemot vai turēt apsildāmās telpās. Ar ieziemošanu saprot slieku kastes nosegšanu ar elpojošu materiālu. Parasti izmanto salmus, sienu; var arī putoplastu, pirms tam tajā saurbjot nelielus caurumiņus. Sliekām nepatīk gaisma.] un īpaši kaitīgi tām ir tiešie saules stari. Sliekām jānodrošina tumsa, un tas jāņem vērā, ierīkojot slieku mājas. Situācijās, kad tām ir apgrūtināta iespēja izvairīties no gaismas, tiek radīts pamatīgs uztraukums, ļaunākajā gadījumā pat nāve. Vasarā tiešos saules staros slieka var nomirt pat minūtes laikā.
Milzīga nozīme ir komposta mitrumam. Arī Larsens Pulturs uzsver, ka tieši nepietiekama mitruma nodrošināšana slieku kastē ir visbiežāk sastopamā iesācēju kļūda. Kompostam jābūt mitram, taču tas nedrīkst tecēt. Ja ūdens būs pārāk daudz, masa sablietēsies un samazināsies gaisa piekļuve. Šajā gadījumā veidosies bez skābekļa kompostēšanās process un parādīsies nepatīkama smaka, ko mēs savā virtuvē noteikti nevēlamies. Lai to novērstu, nepieciešams pārcilāt kompostu, slapjāko daļu pārvietojot virspusē. Burvju rīku komposta pārcilāšanai iesaka Anitra Tooma. Tā ir skrūvdakša “Tornadico”, ko lieliski var izmantot arī vārpatu un citu uzmācīgu nezāļu izskaušanai.
Efektīvai mikroorganismu noārdīšanai gaisa cirkulācija ir akūti nepieciešama, tāpēc komposts ir jāpārcilā. Labs risinājums sablietēšanās novēršanai ir ievietot kastē salmus vai zarus (efektīvi ir priežu un egļu zari ar skujām). Kastes saturu var ik pa laikam sabakstīt ar armatūras gabalu vai izveidot gaisa piekļuves kanālus. Šim nolūkam lieliski izmantojama arī iepriekš minētā skrūvdakša.
Ceru, izlasot rakstu, arī Tev iešāvās prātā doma, ka darbošanās ar sliekām varētu būt interesanta un aizraujoša, turklāt ar lielu pievienoto vērtību. Pats galvenais – lai izdotos, sliekas ir jāiemīl. Kā jebkurš mājdzīvnieks. Un procesā radušos neskaidrību gadījumā vienmēr var konsultēties pie biohumusa ražotājiem vai Latvijas Slieku audzētāju asociācijā.
Comments